Tu zini, ka bārs ir izmisumā, kad ...

... tas no korporatīvā konta sāk piedalīties loterijās.

Post-referenduma ekonomiskā situācija

Nu jau kā pirms pāris mēnešiem ievācos jaunā dzīves vietā. Priecājos, ka šī bilde, kas manuprāt perfekti atbilst virsrakstam, tika noglabāta ģimenes bilžu arhīvā, pirms dzīvesbiedre to, acīmredzot ar mieru saņemt piedāvājumus iegādāties kartupeļus, noplēsa.

... jo visi kartupeļu pārdevēji ir krievvalodīgie, kas ar latviešu valodu ir uz "Вы".

Cilvēku aktivitāte, dažādās skrejlapas, un vārīšanās intartrubās pievērsa manu uzmanību uz to, ka parīt ir kaut kāds svarīgs referendums. Ar visu to, ka mans alter-ego - trollis, kuru mēģinu maksimāli saslēgt važās un nebarot ar neko vairāk kā pāris forumiem dienā, saka, ka lai, humora pēc, šajā rakstā izsakos, ka balsošu "Par" satversmes grozījumiem, paverot iespēju, palasot komentārus, uzzināt objektīvus vērtējumus par savu izskatu un intelektu, tomēr sliekšos uz tā nedarīšanu.

Tik un tā, pakāpe, kādā cilvēki cepās par to, mani pārsteidz. Cik naudas, kuru varēja noveltīt, kam citam, svarīgākam, tika iztērēta, videoklipos, reklāmās, skrejlapās un nonāca reklāmistu (labākajā gadijumā) kabatās? Sauciet par naivu, bet es tāpat zinu, ka jebkurš sevi cienošs, pie veselā saprāta esošs latvietis, zinās, kas ir jādara, kur jāiet un par ko jābalso. Tas tak pat Lindemanam skaidrs.

Tilam Lindemanam. Rammstein vokālistam. Ko tad tu domāji?

Tiekamies iecirknī!

Twitter nogalina blogus. Laikam.

Viena jaunā gada apņemšanās, starp ģitāras biežāku trenēšanos, iešanu uz svaru zāli un personiskās higiēnas uzsākšanu ikdienas ritmā, man bija atsākt blogot. Vismaz reizi nedēļā. Kā jau visas apņemšanās, arī šī ir veiksmīgi ir izgāzusies. Ir jau februāra vidus un pēdējais ieraksts pirms šī ir pagājušā gada novembrī uz tueletes humora, kas asprātības ziņā ir ekvivalents Nila Ušakova smaidam, balstīts, ar tizli 'nošopotu' Džastina Bībera bildi.

Normāli cilvēki vaino finansiālo stāvokli, laika trūkumu. Paškritiskie vaino sevi. Es vainoju Twitter.

Daudzu miljonu ikdienas sociālā delikatese. Es atklāju medību sezonu.

Twitter, manā skatījumā, ir īsts ideju un blogu killeris. Esmu, acīmredzot, tik ļoti iemācijies sastūķēt savu sakāmo 140 simbolos (mazāk, ja piekarinu kādu #hashtagu), ka gandrīz nu jau vienīgais, kas mēdz parādīties blogā ik pa brīdim ir, kā es tos saucu, vainas apziņas ieraksti, jeb "Vai die', cik sen te neesmu kaut ko rakstījis, tad nu kaut kas jāsadzejo..." Tāds ir arī šis raksts.

Papildus, protams, vainoju ari telefonu. Ja reiz es varu kaut ko ierakstīt uzreiz, esot ceļā, (protams, ceļā var arī rakstīt blogu, bet tas aizņem iespaidīgu laiku normālam rakstam) vai man ir vērts gaidīt, baidoties, ka ideja aizmirsīsies dienas haosā?

Brīžiem šķiet, ka ja reiz ir Twitter, Facebook jaunumu plūsma, Google+, Draugiem.lv Runā, vai ir vēl diži jēga uzturēt personisko blogu? Vai arī tas ir tāds deviņdesmito mantojums?

Bet tiešām, ja es domu varu izteikt 140 simbolos, es esmu prasmīgs idejas konspektētājs vai sliņķis?

Ironijas vārdā - vari sekot man tviterī.